Viss ritēja savu gaitu. Es, Anna, gatavoju vakariņas – virtuves galds bija pārklāts ar manu veco galdautu. Ārā lēnām dega laternas, atspoguļojoties stiklā. Diena bija gara, bet mierīga — tas bija parasts, pazīstams nogurums, bez lielām emocijām, tāds klusums, kāds iestājas, kad ilgstoši esi viens…
Piecas dienas. Tikai piecas dienas bija atlikušas līdz Māra atgriešanās no komandējuma.
Es smaidīju, atceroties mūsu iepazīšanās laiku un solījumus par nākotni. Viņš vienmēr bija mans balsts. Kad Māris paziņoja par komandējumu uz Skrundas puses mežiem (mežizstrādes darbi) vai Ventspils ostu (ilgs darbs), lai uzlabotu mūsu dzīves līmeni, manas šaubas pārvarēja vīra pārliecība. Viņš brauca, lai mēs varētu uzsākt nākamo, labāko dzīves nodaļu.
Komandējuma mēneši bija grūti, bet mēs viens otru atbalstījām. Viņa īsās ziņas par smago darbu un nogurumu manī radīja vēl lielāku līdzjūtību. Es viņam sūtīju foto, kā lēnām mainās mūsu dzīvoklis Pārdaugavā, kurā es veicu solīto remontu. Mēs uzticējāmies viens otram.
Pienāca tā nedēļa, pēdējā. Es jau biju sākusi skaitīt stundas. Un tad viss pārtrūka.
Telefons nomirkšķināja. Ziņa bija īsa, bet no sveša, Latvijas tīkla numura. Teksts bija svešs un nepatīkams:
“Tavs vīrs atgriežas ne viens. Padomā, vai esi gatava uzzināt patiesību.”
Es centos saprast notikušo. Ziņa radīja pēkšņu satraukumu. Sākumā es domāju, ka tā ir kļūda vai ļauns joks. Es mēģināju zvanīt uz numuru, bet atbildes nebija. Ar katru klusuma minūti manī pieauga pārliecība, ka šajā ziņojumā slēpjas patiesība, kas bija nepieņemama.
Pēc divām dienām atnāca jauna ziņa. Tai bija pievienots foto. Bilde bija miglaina, taču fons bija skaidrs: koka būdas meža bāzē vai metāla konstrukcijas ostas teritorijā, sniegs un Māris. Viņš turēja sievieti ap vidukli, un viņa bija pieglaudusies pie viņa pleca. Viņa skatiens nebija noguris, kā fotogrāfijās, ko viņš sūtīja man. Viņš skatījās uz viņu ar siltumu.
Redzot fotogrāfiju, es sapratu, ka Māris komandējumā bija izveidojis citas attiecības. Es nerīkoju scēnas. Kļuva skaidrs, ka viņš bija meklējis sev emocionālu atbalstu ārpus mūsu savstarpējās komunikācijas, un šis atklājums bija tas, kas manī radīja vislielāko vilšanos.
Kad viņš atgriezās piecas dienas vēlāk, viņš bija pārāk mierīgs. Viņš iegāja pa durvīm, ar pazīstamo aukstuma smaržu un nogurumu. Viņš sniedza man dāvanu (mazu suvenīru no Kurzemes), mēģināja noskūpstīt, bet es pagriezu vaigu.
Vakariņas bija klusas un saspringtas. Viņš stāstīja par smago darbu un tehnikas bojājumiem. Es noliku dakšiņu malā un klusi, mierīgi teicu:
— Tu viņu apskāvi ar tādu pašu sejas izteiksmi, ar kādu agrāk skatījies uz mani.
Viņš saprata situāciju un sāka skaidrot, ka ilgojās, jutās vientuļš un ka viņa kļuvusi par negaidītu atbalstu. Viņš stāstīja, ka ilgstošais darbs prom no mājām radījis apstākļus, kuros attiecību robežas izplūda. Es klausījos un sapratu, ka, lai saglabātu iekšējo mieru un cieņu pret sevi, šīm attiecībām bija jābeidzas.
Es nerīkoju drāmas. Es vienkārši pārtraucu viņu gaidīt. Pēc dažām dienām viņš atkal aizbrauca “darīšanās” — es pat nejautāju, kurp. Viņš nepateica, kad atgriezīsies. Tādējādi mūsu stāsts noslēdzās. Attiecībās bija iestājusies neatsaucama distance.
Es savācu viņa krūzi un saliku viņa atlikušās mantas. Tas nebija emocionāls akts, bet gan loģiska atdalīšanās. Palikusi viena, es pēkšņi sajutu nevis tukšumu, bet gan iekšēju mieru un atjaunošanos. Es sapratu, ka vientulība vairs nebaida. Daudz sarežģītāk bija atrasties attiecībās ar cilvēku, kurš ar mani vairs nedalīja patiesumu.
Galvenā atziņa:
Šis stāsts beidzās ar Annu, nevis ar Māri. Visā procesā es sapratu, ka mana lielākā mācība bija nevis uzticēšanās zudums, bet gan sevis pazaudēšana, koncentrējoties tikai uz solījumiem. Komandējums man deva laiku atjaunot savu dzīvi un nostiprināt neatkarību.
Mana galvenā atziņa bija šāda: patiesā drošība nāk nevis no ārējiem faktoriem, bet gan no pašcieņas un spējas pieņemt lēmumu, kas tev ir vispiemērotākais. Es atgriezos pie sevis. Pie saviem sapņiem, pie savas virtuves. Un elpot kļuva neticami viegli.
Jautājums:
Patiesība dažkārt parādās visnegaidītākajos veidos – caur dīvainu īsziņu, fotogrāfiju vai klusumu vakariņās.
Ko Jūs domājat: Vai Annai vajadzētu dot Mārim otro iespēju, ņemot vērā attiecību sarežģījumus, ko radīja prombūtne?
Dalieties savā pieredzē un domās komentāros.
